Sistēmfenomenoloģiskais skatījums un pieeja traumai
Sistēmfenomenoloģiskais skatījums un pieeja traumai
2026-09-29 - 34.epizode
34.epizode “Sistēmfenomenoloģiskais skatījums un pieeja traumai”.
Podkāsta epizodē Systemic Constellations Center Riga centra dibinātāja Iveta Apine sarunājas ar sistēmisko konsultanti un centra treneri Terēzi Riekstiņu.
Klausieties epizodi un uzziniet vairāk par traumu sistēmfenomenoloģiskā skatījumā:
- Par traumu mēs runājam tad, kad pēc noteikta notikuma vai pieredzes sistēmā (kopums) vairs nevar atgriezties iepriekšējā stāvoklī. Mūs vairāk interesē kopums nekā indivīds – tādā izpratnē, ka ikreiz kad kāds ir skarts kā indivīds, ir skarta visa sistēma. Arī izeja tādēļ tikai daļēji ir iespējama individuālā līmenī. Trauma priekš mums vienmēr ir sistēmisks jēdziens.
- Tā ir vairāk par pašu notikumu un par to, kā mēs tiekam vai netiekam galā ar konkrēto notikumu. Kāda kustība vairs turpmāk nav iespējama un šis pārrāvums kļūst redzams, izpaužas un arī tiek dziedināts attiecībās. Šķiet, ka situācijas, kur kustība ved pretī izolācijai vai uz norobežošanos, ir traumas klātbūtne.
- Katram no mums ir “veselā daļa”. Un šī daļa mums ir jāstiprina, jo tas ir mūsu resurss. Veselā daļa ir kontaktā ar tagadni, tā spēj skatīties uz realitāti un būt kontaktā ar savu dzīvi. Veselā daļa spēj atzīt smagos notikumus un atšķirt, ka tas ir noticis pagātnē un ir skaidrībā par to, ka tā nav tagadne. Mēs, pateicoties šai daļai, spējam atšķirt, kurās attiecībās atrodamies un varam kļūt apzināti par to, kuros brīžos šī brīža attiecībās reaģējam no iepriekšēju, citu attiecību nepabeigtās, traumatiskās pieredzes.
- Mūsos ir “izdzīvojusī daļa”, kura it kā aktivizējas notikumos vai situācijās, kas atgādina iepriekš piedzīvoto sāpīgo pieredzi. Tās galvenā prioritāte ir drošības nodrošināšana jebkādiem līdzekļiem. No šīs daļas nāk arī mūsu dažādie aizsardzības mehānismi.
- Mūsos ir “traumētā daļa” – tā superjūtīgā daļa, kas turpina būt saistīta ar traumatisko pieredzi. Dziedināšanās notiek, pieskaroties šai daļai un stabilizējot to tādā veidā, kā tas iespējams konkrētajam cilvēkam katrā konkrētā viņa dzīves periodā.
- Mūsu lielākās traumas var kļūt par mūsu lielāko resursu, tām tiekot dziedinātām. Ne tikai regulētām, bet tieši dziedinātām – lēnām, ar iejūtību un uzticēšanos dzīvei.