Ar ko sistēm-fenomenaloģiskais skatījums atšķiras no psiholoģiskā
Ar ko sistēm-fenomenaloģiskais skatījums atšķiras no psiholoģiskā
2026-08-15 - 32.epizode
32.epizode “Ar ko sistēm-fenomenaloģiskais skatījums atšķiras no psiholoģiskā.”
Podkāsta epizodē Systemic Constellations Center Riga centra dibinātāja Iveta Apine sarunājas ar sistēmisko konsultanti un centra treneri Terēzi Riekstiņu.
Klausieties epizodi un uzziniet vairāk ar ko sistēm-fenomenoloģiskais skatījums atšķiras no vairāk pieņemtā un zināmā psiholoģiskā skatījuma:
- Sistēm-fenomenoloģija nav zinātne – tā ir fenomenoloģijā balstīta pieredze un filozofija. Atšķirība ir pieejā, domāšanā un rīcībā. Mēs skatāmies uz visu sistēmu un indivīdu kā nevis, kā atsevišķu vienību, bet vienīgi kā daļu no šīs sistēmas.
- Sistēm-fenomenoloģiskā pieeja strādā ar kaut ko, ko vienkāršoti mēs saucam par “lauku”. Un šis lauks parāda, kas un kurš ir izslēgts. No indivīda skatījuma, tas ir milzīgs paplašinājums. Visas lielās kustības, kuras neizdodas atrisināt individuālā darbā, var būt sistēmas līmeņa kustības, kuras nosaka fakts, ka sistēmā joprojām turpina būt izslēgtais.
- Mēs jaucam piesaisti, kas ir psiholoģijas jēdziens un ir par attiecībām starp cilvēkiem, ar piederības principu, kas ir eksistenciāls, sistēmisks fakts. Mūsu piederība ir eksistenciāla – mēs iedzimstam konkrētā ģimenes sistēmā. Piederība nav apspriežama, tā ir bezizvēles un liktenīga. Bērns pieder neatkarīgi no tā, vai viņam ir labas attiecības ar vecākiem, vai tādu attiecību vispār nav. Bērns pieder ģimenes sistēmai līdz ar piedzimšanas faktu.
- Ja mums ir viedokļi un spriedumi par vecākiem, par to, ko viņi varēja vai nevarēja, tas mūs nekādi neatbrīvo no fakta, ka šie vecāki ir mūsu vecāki. Arī, ja mēs norobežojamies no viņiem, piemēram, uzskatot par toksiskiem (un tas tā var arī būt), norobežošanās neatceļ piederību. Vēl vairāk, noliegta saikne un piederība, var turpināties nākamajās paaudzēs, kur nākamo paaudžu vecāki un bērni nespēs sakārtot attiecības.
- Katru reizi, kad rodas robežu jautājums, tas ir kā marķieris, ka sistēmā ir pārkāpta kārtība. Sistēmiski jautājumi par robežām kļūst aktuāli tad, kad mēs neizprotam savu vietu sistēmā. Tā vietā, lai tiktu atzīta un pieņemta kārtība, sistēmas dalībnieki iestrēgst uz robežu noturēšanu – tas var sniegt risinājumu psiholoģiskā līmenī, taču sistēmas līmenī problēma paliek neatrisināta.