“Par Bertu Helingeru un sistēmisko sakārtojumu vēsturi”, Iveta Apine, Systemic Constellations Center Riga (SCCR), 2019
Kad mēs saskaramies ar sarežģījumiem, kas atkārtojas tajā pašā vai līdzīgā veidā mūsu personīgajā dzīvē vai profesionālajā darbībā, mēs piedzīvojam sistēmiskos paternus “darbībā”. Izslēgti notikumi, cilvēki un jūtas ģimenes, organizāciju un sociālajā sistēmā, “ierakstās” sistēmas lauka atmiņā un dēļ sistēmiskās rezonanses un paterniem, veido mūs par tiem cilvēkiem, kādi esam šobrīd.
Sistēmiskie paterni ir dzīvas sistēmas reakcija – tos rada sistēmas vienotais veselums, kā instinktīvu reakciju situācijās, kurās netiek ievēroti sistēmas kopējai labklājībai būtiskie piederības, kārtības un līdzsvara principi. Paterni izmanto mūs, kā sistēmas elementus, lielāka kopuma un veseluma nodrošināšanai. Personiskā līmenī, mēs neapzināmies paternus, kas mūs ietekmē, taču piedzīvojam gan priekšrocības, gan sarežģījumus, kurus tie mums rada. Tādēļ, tās situācijas, kurām ir tendence atkārtoties mūsu dzīvē, sniedz lielisku iespēju – nonākt pie jaunām atklāsmēm, pieaugušāka, pieņemošāka un viedāka cilvēka skatu uz sevi, organizāciju un sabiedrību.
Sistēmiskais darbs, sakārtojumi, apmācības un darbnīcas var būt vērtīgs pienesums personīgās izaugsmes un transformācijas ceļā, un var kalpot kā lielisks atbalsts, veidojot, vadot un mainot organizācijas. Sistēmisko pieeju izmanto ģimenes, pāru un individuālu jautājumu risināšanā, organizāciju vadības un attīstības konsultācijās, organizāciju pārmaiņu un transformāciju projektos, kā arī sabiedrisku un sociālu projektu ietvaros. Sistēm-fenomenoloģiskā pieeja ir tādu sistēmisko metožu, kā sistēmiskie sakārtojumi (konstelācijas), sistēmiskais koučings, sistēmiskās konsultācijas un sociālie sistēmiskie risinājumi, pamatā.
Sistēmisko sakārtojumu metodes izveidotājs ir vācu psihoterapeits un filozofs Berts Helingers (1925-2019). Viņa psihoterapijas darbs ar ģimenēm un profesionālie novērojumi, vienlaicīgi ar citu sistēmisko metožu attīstību pagājušā gadsimta 60-80 gados, noveda pie papildinošiem atklājumiem attiecībā uz dzīvas sistēmas darbību, pašas sistēmisko sakārtojumu metodes un vēlāk pie, tā saucamās, gara kustība sistēmiskajos sakārtojumos. B. Helingera metodi pastāvīgi papildina un pēta dažādu nozaru speciālisti visā pasaulē. Sistēmisko sakārtojumu darba pamatā ir dziļa izpratne par sistēmfenomenoloģisko procesu un tā ietver tādus jēdzienus kā personīgā un sistēmiskā sirdsapziņa, sistēmiskie labklājības principi, dinamikas un paterni, darbs ar simptomiem.
Par Bertu Helingeru un sistēmisko sakārtojumu vēsturi
Berts Helingers izveidoja savu sakārtojumu metodi pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Sākotnēji viņš un viņa darbs bija zināms salīdzinoši nelielam cilvēku lokam Vācijā. Viens no Helingera pastāvīgiem grupu dalībniekiem, atzīts vācu psihoterapeits un ģimenes sistēmterapeits Guthards Vēbers, vērojot viņa darbu, sastādīja un izdeva pirmo grāmatu, kas apraksta sistēmisko sakārtojumu metodi – “Divu veidu laime. Berta Helingera psihoterapija.” Vēbers bija arī pirmais, kurš turpinot eksperimentēt ar sistēmisko sakārtojumu metodi, sāka pielietot sistēmiskos sakārtojumus organizāciju praksē.
Kopš šīs grāmatas iznākšanas, sistēmisko sakārtojumu darbs ieguva strauju popularitāti, jo tas skāra daudzas sabiedrībā aktuālas, iepriekš neskartas tēmas, tas provocēja, izaicināja un dziedēja. Vienlaikus mainījās arī izpratne par terapeitisko grupu norises veidiem. Iepriekš zināmo un izplatīto individuālo sesiju un slēgtu grupu vietā, sistēmiskajos semināros bija iespēja piedalīties gan tiem, kas nāca, lai saņemtu savu ģimenes sistēmisko sakārtojumu, gan tiem, kas nāca, lai piedalītos un, iespējams, tiktu uzaicināts par aizvietotājiem citu cilvēku sakārtojumos. Helingera semināri kļuva arvien starptautiskāki un dažreiz cilvēku skaits sasniedza 500 un vairāk cilvēku, tie tika tulkoti 5-6 valodās paralēli. Pārsteidzoši, cik dziļi šis darbs ietekmēja katru klātesošo, pat ja tie sēdēja zāles vidu vai pat beigās. Tāpat, tēmas, kuras līdz šim tika uzskatītas kā tādas, par kurām publiski nerunā, kļuva atvērtas plašai sabiedrībai. Lielu ieguldījumu metodes attīstībā deva arī Vācijā dzīvojošs Amerikāņu psihoterapeits Hanters Bemons, kurš Helingeru un sistēmisko sakārtojumu metodi “ieveda” angliski runājošajā pasaules daļā ASV un Lielbritānijā.
Kopš deviņdesmitajiem gadiem, Helingers turpināja attīstīt metodi daudzu interesentu, apmācītu psihoterapeitu un klientu acu priekšā. Ja sākotnēji motedes uzsvars bija uz to, lai atjaunotu ģimenes sistēmā izjaukto sākotnējo kārtību, un savā darbā Helingers bija samērā direktīvs un skaidri strādāja pie kārtības atjaunošanas, tad deviņdesmitajos mainīja pats savu metodi un daudz vairāk ieklausījās aizvietotājos, fokusējoties uz tā saucamo “gara kustību”.
Arvien vairāk sistēmiskajos semināros viņš uzdrošinājās ieskicēt tēmas, kas skāra ne tikai ģimenes sistēmu, bet globālas tēmas. Sistēmiskie sakārtojumi par karu, dziļu samierināšanu, upuriem un varmākām ne tikai Vācijā, bet arī daudzās vietās pasaulē, skāra sakārtojumu dalībniekus dziļi un personīgi. Vienaldzīgo nebija, tas nebija iespējams. Taču viedokļi bija dažādi. Iespējams, šajā fenomenoloģiskajā procesā, kurā tika atklāta un attīstījās sistēmisko sakārtojumu metode, zuda iepriekš izstrādātās psihoterapijā pieņemtās darba formas, pārāk klaji tika izaicināta ierastā sociālā un politiskā vadošā doma. Tāpat, pati metode vēl tikai veidojās, tai nebija tik skaidru rāmju, kā šobrīd, un arī pats Berts Helingers bija tikai cilvēks, ar saviem ierobežojumiem.
Helingers ir strādājis visos kontinentos, viņu īpaši ciena Latīņamerikā, Meksikā, Japānā, Ķīnā, Mongolijā, arī Rietumeiropas valstīs, ASV un Krievijā. Viņa darbības pēdējais posms kopš 2003. gada, bijis aiziet no psihoterapijas daudz filozofiskākā rakursā, meklējot vispārīgu, universālu dzīvības spēku un atbildes uz jautājumiem: kas tad vispār virza cilvēku? Kas ir dvēsele? Kas ir gars? Kā tie top redzami un vada cilvēku? Uz šiem jautājumiem viņš ir centies atbildēt arvien dziļāk.
Savā būtībā, sakārtojumi ir bijuši revolucionāri gan pēc satura, gan metodes. Šodien, kad šī metode jau ir izaugusi no autiņiem un var būt patstāvīga, sakārtojumu vadītāji var to pielietot daudzos atšķirīgos veidos, arī atšķirīgi no sākotnējā vai nākamo posmu Berta Helingera izstrādātā varianta. Tās tiešums, dziļums un trāpīgums joprojām ir pārsteidzošs gan ģimeņu, gan organizāciju, gan sociālo jautājumu kontekstā.
Viņš nesāka no nulles
Berta Helingera izveidotā sistēmisko sakārtojumu metode nesākās no tukšs vietas. Divdesmitajā gadsimtā par stabilām psihoterapijas metodēm jau bija atzītas Moreno psihodrāma, kura grupas procesos izmantojot aizvietotājus, mazliet vēlāk Virdžīnija Satīra radīja ģimenes skulptūras metodi. Helingera pienesums, balstoties uz jau esošajām zināšanām un pieredzi psihoterapeitiskajā laukā, bija sekojošs:
Viņš vadīja klientu sistēmiskos sakārtojumus, nesniedzot pirms tam aizvietotājiem būtisku informāciju un detaļas par klientu un viņa ģimenes sistēmu. Tādējādi, aizvietotāji nespēlēja iepriekš zināmas lomas. Tā ir ļoti būtiska atšķirība, jo radās iespēja novērot aizvietotāju savstarpējās attiecības sakārtojumā pretstatā tam, lai novērotu aizvietotāju jūtu izspēli vai vizuālu atveidojumu. Nebija scenārija! No šīs pieredzes formulējās sistēmiskajiem sakārtojumu vadītājiem būtiskā tukšā vidus attieksme.
Helingers novērojot nejauši atklāja, ka aizvietotāji sakārtojumā spēj uztvert informāciju, ko viņi nevar zināt par klientu vai viņa ģimenes sistēmu. Tas bija sava veida fenomens. Viņš nebija plānojis to atklāt, tas notika nejauši, ilgstoši vadot un vērojot ģimenes sistēmiskos sakārtojumus un attiecības starp ģimenes elementiem sakārtojumā, ko atspoguļoja klienta ģimenes sistēmas dalībnieku aizvietotāji. Turpmāk viņš daudzus gadus pētīja aizvietošanas fenomenu, arvien vairāk uzticoties aizvietošanas procesā uztvertajai un izskanējušajai informācijai pretstatā zināmajai informācijai par ģimenes sistēmu, uztvēra un pētīja saiknes starp elementiem ģimenes sistēmā, eksperimentēja ar intervencēm un atrisinājuma frāzēm.
Berta Helingera biogrāfija (16.12.1925 – 19.09.2019)
Ļoti agrā vecumā Berts Helingers saskārās ar Hitleriskās Vācijas režīmu – kā jaunietis piedaloties katoliskā kustībā un neapmeklējot Hetleriskā režīma jauniešu pasākumus tika kvalificēts kā iespējamais tautas ienaidnieks, septiņpadsmit gados iesaukts armijā, sagūstīts, nokļuvis bēgļu nometnē, izbēga no tās un atgriezās mājās.
Uzreiz pēc tam, viņš nolēma kļūt par priesteri, iestājoties Katoļu ordenī. Daudzus nākamos gadus viņš veltīja ķermeņa, dvēseles un gara attīstībai un attīrīšanai, disciplinēti praktizējot meditācijas un kontemplēšanu. Pēc garīgā semināra pabeigšanas, viņš tika nosūtīts uz Diendivāfriku strādāt kā Katoļu priesteris un misisjas skolas direktors pie Zulu. Viņš nostrādāja Āfrikā sešpadsmit gadus, apguva zulu valodu labā līmenī un šajā periodā arī saskārās ar vietējām cilšu tradīcijām, rituāliem un parašām. Anglikāņu baznīcas apmācību ietvaros viņš bija nosūtīts uz mācībām par grupu dinamikām, kur apmācību vadītājs klausītājiem uzdeva jautājumu par to, kas priekš viņiem ir svarīgāk – principi vai cilvēki. Helingers pats ir atzinis, ka šis jautājums ir izmainījis viņa dzīvi un viņš ļoti apzināti ir izvēlējies turpmāk kalpot cilvēkiem. Tas bija brīdis, kad viņš aizgāja no reliģijas pavisam.
Tālāk sekoja daudzi gadi, apgūstot dažādus psihoterapijas virzienus – psihoanalīzi, primal screem, ķermeņa orientēto terapiju, Ģeštaltterapiju un transakcionālo analīzi un ģimenes sistēmisko terapiju. Viņš izmēģināja un apguva visu dāžādos posmos, mācījās Eiropā un Amerikā pie vadošajiem pasniedzējiem, daudz lasīja, tai skaitā, visu pieejamo no Freida, studēja hipnoterapiju un arī NLP. Pārzinot tik plašu terapiju spektru, viņš brīvi lietoja dažādas tehnikas, taču pēc iepazīšanās ar ģimenes sistēmisko pieejas, viņš atklāja, ka jau strādā sistēmiski. Pamazām viņš sāka integrēt dažādus terapijas virzienu un nonāca pie ģimenes sistēmiskajiem sakārtojumiem.
Vēlāk, sadarbībā ar Gunthardu Vēberu, viņam tika piedāvāts iesaistīties organizāciju sistēmisko sakārtojumu darba procesos, taču viņš atbildēja, ka viņu tas neinteresē. Helingers pievērsās plašākam kontekstam, pāraugot ģimenes psihoterapijas robežas, meklējot labus risinājumus darbā ar kolektīvām sociālām traumām, kā arī pievēršoties garīgiem meklējumiem.
Viņš ir saraktījis vairāk kā 30 grāmatas, kuras tulkotas daudzās valodās. Tāpat, viņa darbi dažādos posmos ir daudz filmēti. Cilvēkiem, kuri nav piedzīvojuši “uz savas ādas” sistēmisko darbu Helingera vadībā, ir grūti to izprast, to nevar aptvert bez personīgās iesaistes. Tiem, kas vēlas uzzināt vairāk, iesakām sākt ar Hilengera grāmatām, kuras pieejamas angļu un krievu valodā. Tiem, kas vēlas sākt kārtot savu dzīvi un ģimenes sistēmu, nākiet mācīties.